C.R.E.A.M.

+ Getting  money ain’t a problem, getting it in an acceptable way is a different story

+ My kung- fu skills  are improving

+ I feel so free without mobile

+  She’s so nice

+ I will continue being in Love with myself

+ The religion of conscience

+ Einstein is so funny

+ God gave me everything, now I use it!

+ I will fly

+ I will die

+ I will brb

Darbiņi

+ Kur ir mana lidmašīna? pilotvieta + 4 cilvēki, dabai draudzīgs aparātiņš

+ Bizness, bizness. Skola, fitness un psihoterapija (?)

+ Mīļotā meitene

+ Islande

+ Melnā josta (?)

+ 2 finger push-ups (?)

+ Vilkacis

+ fitness ar Brūsa Lī piešprici

+ veļa un smaržas

+ Līga, Kristīne, Kristiāna

Ai, jā!

Nekas jau tāds nav noticis. Tik pļavā ir ciemiņi. Reti gadās, bet tējas krūzes šurpu!

Sapņi

Daži sapņi izdzīvo ilgāk par mums
Tukšā vietā izspraucas asni
Tās atdzimušās ilgas
Tiecoties pret sauli, pret sauli vien

“I have a thorn in my paw. I can’t remove it. No one can see it. It hurts. I walk with a limp. I get crabby and irritable. I snap at people and sometimes I eat them even though I’m not hungry.

There’s a book that says this is a mental disorder. After all, no one can see the thorn. It’s too deep inside my paw for anyone to see it. I know it’s there but if they can’t see it, they don’t believe it.

I go to my doctor. He can’t find the thorn because he can’t see it. He says maybe it’s all in my head and I need therapy and there’s a book to back his diagnosis. My family and friends agree… I have a problem.

I say all I need is the thorn removed from my paw.”

Vilšanās

Dažbrīd vajag tik maz
Un sirds kāpj pa muti laukā
Šķiet zeme plaisās un viss brūk
Tik tas nostipts nervs, kad cerētais
Neiegūts

Tici sev

Lai lidotu, jāiztēlojas, ka esi vieglāka kā pūciņa, tad tam no sirds jānotic. Pēc tam Tu sajutīsi, vajadzēs tikai gribēt, un Tu lidosi. Sāc ar sapņiem, beidz ar īstenību!

***

***

Un pēc visa, kas pateikts
Man atkal gribas apskaut un paklusēt
Asaras nelīdzēs
Aiztecēs un sakrāsies par jaunu

Par to, ka tagad = vienmēr un jebkad

Tik bieži gadās secināt, ka lai kaut kas notiktu, jāizvēlas sinhrons laiks ar to pasaules daļu, ko ikdienā piedzīvojam un ar ko mijiedarbojamies. Čika laiks kā Mātes Zemes miegs, pārdomu laiks mums. Un tomēr, ja mēs pajautājam savam sargeņgelim, ko man darīt, un gūstam skaidru atbildi, tad patiesi – nekur nav teikts, ka tas mums jādara lineāri rīt. Reiz jautāju, kādu darbu man darīt? Ko tieši meklēt? Un kad atbilde bija žurnālistika, paraustīju iekšēji plecus. Praktiski nekāda sakara, viens rakstsiņš tīņu žurnālā tīņu gados. Pēc apmēram 9 mēnešiem zip.lv izlasīju darba piedāvājumu, kas tieši bija mūzikas apskatnieka – žurnālista vieta. Protams, esmu mūzikas entuziaste, māmiņa muzikoloģe man arī ir iedevusi degsmi uz mūziku,  ar prieku uzņēmu kontaktus ar sludinājumā minēto personu, un tālāk viss ritēja teju kā pa diedziņu.

Tas tikai atgādina, ka nākotne ir relatīva, ir bezjēdzīgi domāt, es to un tad nevarēšu, jo izejot no šodienas apstākļiem, man trūkst līdzekļu/zināšanu, kontaktu. Laiks savērps citu situāciju, būs citi apstākļi, tāpēc pārdrošība kaut ko uzsākt ir tikai teorētiska.

Tas pats vecais tikai jauns

Aizved vērojums uz tagadni
Ne grams nezūd milimetru mērot
Nav ko sērot, lēnām un skaisti
Tu manās acīs gaisti.

Spēle

Es iekožos tavā miesā
Dziļi, dziļi un nelaižu vaļā
šis gabals ir mans
šī sirds daļa vairs nav tava

Es izskrāpēšu brīvību
Es atņemšu pēdējo, kas Tev ir
Turēšu pavadā ciešā
Likšu pakļauties priekā

Atceries, tā tas ir bijis
Valdīt ir grūtāk.